Pērlītes - pērlītes!
1. spēlīte
Maziem pirkstiņiem vajag maziņus bumbulīšus.
Visur ir rakstīts, ka līdz 3 gadiem nedrīkst dot nekādus mazus priekšmetus. Piekrītu, ja vien bērnu atstāj vienu ar kaudzi mazu priekšmetu. Bērni taču ir mūsu acuraugs - tātad visu laiku viņiem jābūt ir mūsu acu priekšā.
Mēs ar maziem priekšmetiem darbojamies kopā. Kopā meklējam krāsiņas un pārprasam, vai ir īstā...
Nopirku dažādas krāsas pērlītes, no kurām var taisīt zīmējumus un kurus pēc tam nogludināt. Lai saprastu, cik daudz ir katra krāsa - ir jāsašķiro. Saucu palīgā meitu un KOPĀ šķirojām. Foto: 1.
2. spēlīte
Mājās gatavoto plastalīnu izspaidīju līdz ar malām uz parastā plastikāta vāciņa, lai būtu tāda kā palete, kur var kaut ko iespiest, un iedevu Emīlijai 10 pērlītes. Vairak nevajag, tad būs par daudz. Tad var sākt knibinat ārā pērlītes no plastalīna, bet tas mums vēl īsti nesanak un nepatīk. Labs treniņš mazajiem pirkstiņiem. Foto: 2.
Maziem pirkstiņiem vajag maziņus bumbulīšus.
Visur ir rakstīts, ka līdz 3 gadiem nedrīkst dot nekādus mazus priekšmetus. Piekrītu, ja vien bērnu atstāj vienu ar kaudzi mazu priekšmetu. Bērni taču ir mūsu acuraugs - tātad visu laiku viņiem jābūt ir mūsu acu priekšā.
Mēs ar maziem priekšmetiem darbojamies kopā. Kopā meklējam krāsiņas un pārprasam, vai ir īstā...
Nopirku dažādas krāsas pērlītes, no kurām var taisīt zīmējumus un kurus pēc tam nogludināt. Lai saprastu, cik daudz ir katra krāsa - ir jāsašķiro. Saucu palīgā meitu un KOPĀ šķirojām. Foto: 1.
2. spēlīte
Mājās gatavoto plastalīnu izspaidīju līdz ar malām uz parastā plastikāta vāciņa, lai būtu tāda kā palete, kur var kaut ko iespiest, un iedevu Emīlijai 10 pērlītes. Vairak nevajag, tad būs par daudz. Tad var sākt knibinat ārā pērlītes no plastalīna, bet tas mums vēl īsti nesanak un nepatīk. Labs treniņš mazajiem pirkstiņiem. Foto: 2.
Knaģi!
Mums patīk knaģot! Emīlijai liku paspēlēt "spēli" ar knaģiem. Aizņēmos dažas idejas. Domāju, ka aprakstīt nav diži liela jēga, BILDES visu pasaka priekšā
Mājās gatavots plastalīns.
Kādu dienu, netīšām internetā uzgāju informāciju, kā pagatavot plastalīnu mājās. Neskatoties uz to, ka veikalos ir pieejam plašs klāsts ar plastalīniem, nolēmu realizēt atrasto informāciju dzīvē. Tas kā nekā pašam taču arī ir interesanti. Sastāvdaļas un visu gatavošanas tehniku es ņēmu šeit.
Pagatavošana.
Pagatavošana.
Nepieciešamās izejvielas:
• 500 g ūdens,
• 289 g kviešu miltu,
• 340 g smalkā galda sāls,
• 1 ēdamkarote citronskābes,
• 1 ēdamkarote augu eļļas,
• dažādas pārtikas krāsas.
Gatavošana:
1. Katlā ielej ūdeni, pievieno augu eļļu un liek uz plīts vārīties. Tiklīdz parādās pirmie bubulīši, noslēdz uguni.
2. Bļodā samaisa smalko sāli, miltus un citronskābi.
3. Karsto ūdeni pievieno miltu maisījumam un samaisa.
4. Sākumā veidojas kunkuļi, bet, maisot cītīgāk, tie izjūk.
5. Kad masa nedaudz padzisusi, to turpina mīcīt ar rokām – tik ilgi, līdz iznāk maiga, elastīga, kura nelīp pie rokām.
6. Masu sadala tik daļās, cik būs krāsu. Ir daudz interesantāk strādāt, ja plastilīnam ir dažādi toņi, tāpēc ieteicams no katras krāsas gatavot vismaz divu toņu plastilīnu, vienai daļai pievienojot uz pusi vairāk krāsas un tā iegūstot intensīvāku toni.
7. Sadalīto masu ieliek mazākā bļodā un sākumā iepilina 5 – 7 pilienus pārtikas krāsas (var iegādāties lielveikalos un garšvielu veikalos). Intensīvos toņus (koši zilu, zaļu, sarkanu) ieteicams sākumā jaukt ar karoti, citādi iekrāsosies rokas. Pēc vienmērīgas sajaukšanās ar masu krāsa vairs nesmērē ne rokas, ne galdu.
8. Ja mājās nav pārtikas krāsas, var izlīdzēties ar garšvielām, piemēram, dzelteno toni iegūst no kurkumas, brūni sarkanu – no paprikas pulvera, gaišu zaļu – no malta fenheļa sēklām, jāļauj tik vaļa izdomai. Vienīgi nav ietiecams lietot dabīgās sulas, piemēram, biešu, burkānu, jo tās bojājas. Tas ir aktuāli, ja plānojat veidojamo masu uzglabāt.
9. Interesantāku plastilīnu iegūst, ja mīcīšanas beigās pievieno tam gliterus (smalkus spīdumus).
10. Kad iegūti vajadzīgie toņi, plastilīnu saliek mazos trauciņos. Veidojamā masa labi glabājas, vienīgi jāseko, lai bērni pēc darbiņa pabeigšanas trauciņiem uzliktu vāciņus, citādi plastilīns izžūs un nebūs ērti ar to strādāt.
Krāsas ūdenī.
Neko jaunu jau nevar izgudrot. Mēs varam tikai nošpikot un pielāgot saviem apstākļiem. Ideju darboties ar pipeti atradu Karīnas Pink Tower blogā.
Lai Emīlijai būtu saistošāk darboties nodomāju, ka vajadzētu ūdeni mazliet iekrāsot. Lai būtu drošāk priekš bērna, iekrāsoju ar pārtikas krāsām.
Lai Emīlijai būtu saistošāk darboties nodomāju, ka vajadzētu ūdeni mazliet iekrāsot. Lai būtu drošāk priekš bērna, iekrāsoju ar pārtikas krāsām.
Dzīves pārmaiņas.
Liec, Laimīte, baltu ziedu
Mazajās rociņās -
Lai ir balta tā dzīvīte,
Kura būs jādzīvo.
2011.gada janvāra sākumā es kļuvu par mammu. Mūsu ģimenē ienāca meitiņa - Emīlija.
Man ir 32 gadi, manai meitiņai jau ir 2 gadi un viņa sevi sauc par - Emelle.
Ar bērniņa nākšanu pasaulē mūsu smadzenēs notiek kaut kāds klišķis. Parādās cita atbildības sajūta un jauni pienākumi. Atklāju, ka priekš manis pats interesantākais ir: maniem pagātnē nostādītiem mērķiem parādījās cits stimuls, cita motivācija. Savukārt šobrīd atskatoties, daudzi mērķi ir pazuduši un klāt nākuši pilnīgi citas nozīmes mērķi.
Kāda mana viena paziņa, kurai akadēmiskajā izglītībā ir maģistrs, teica: "Mana doktorantūra ir mans dēls."
Tagad es saprotu, ka visnopietnākā izglītība cilvēka mūžā ir viņa bērni un būt par vecāku.
Mana skola tikai sākas...
Dzīve mainās un "grāmatas plauktā ir jāpārkrāmē savādāk".
Un varbūt tieši tagad "es savas sapņu grāmatas izlasīšu un varēšu padalīties arī ar citiem", atvērt pūra lādi un padižoties ar saviem talantiem, kā arī atskaitīties par saviem darbiem un nedarbiem, kaut vai pati priekš sevis.
Mazajās rociņās -
Lai ir balta tā dzīvīte,
Kura būs jādzīvo.
2011.gada janvāra sākumā es kļuvu par mammu. Mūsu ģimenē ienāca meitiņa - Emīlija.
Man ir 32 gadi, manai meitiņai jau ir 2 gadi un viņa sevi sauc par - Emelle.
Ar bērniņa nākšanu pasaulē mūsu smadzenēs notiek kaut kāds klišķis. Parādās cita atbildības sajūta un jauni pienākumi. Atklāju, ka priekš manis pats interesantākais ir: maniem pagātnē nostādītiem mērķiem parādījās cits stimuls, cita motivācija. Savukārt šobrīd atskatoties, daudzi mērķi ir pazuduši un klāt nākuši pilnīgi citas nozīmes mērķi.
Kāda mana viena paziņa, kurai akadēmiskajā izglītībā ir maģistrs, teica: "Mana doktorantūra ir mans dēls."
Tagad es saprotu, ka visnopietnākā izglītība cilvēka mūžā ir viņa bērni un būt par vecāku.
Mana skola tikai sākas...
Dzīve mainās un "grāmatas plauktā ir jāpārkrāmē savādāk".
Un varbūt tieši tagad "es savas sapņu grāmatas izlasīšu un varēšu padalīties arī ar citiem", atvērt pūra lādi un padižoties ar saviem talantiem, kā arī atskaitīties par saviem darbiem un nedarbiem, kaut vai pati priekš sevis.